finitivus

finitivus

Latin

Etymology

Etymology tree
Latin fīnis
Latin fīniō
Proto-Indo-European *-wós
Proto-Indo-European *-iHwósder.
Latin īvus
Latin fīnītīvus

    From fīniō (“to finish; set, appoint”) + īvus.

    Pronunciation

    Adjective

    fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second-declension adjective

    1. final
    2. (in rhetoric) defining, explaining
    3. (in grammar) definite; indicative

    Declension

    First/second-declension adjective.

    singular plural
    masculine feminine neuter masculine feminine neuter
    nominative fīnītīvus fīnītīva fīnītīvum fīnītīvī fīnītīvae fīnītīva
    genitive fīnītīvī fīnītīvae fīnītīvī fīnītīvōrum fīnītīvārum fīnītīvōrum
    dative fīnītīvō fīnītīvae fīnītīvō fīnītīvīs
    accusative fīnītīvum fīnītīvam fīnītīvum fīnītīvōs fīnītīvās fīnītīva
    ablative fīnītīvō fīnītīvā fīnītīvō fīnītīvīs
    vocative fīnītīve fīnītīva fīnītīvum fīnītīvī fīnītīvae fīnītīva

    References

    • “finitivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
    • “finitivus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
    This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.